Vides eksperti atbalsta kontrolētu kūlas dedzināšanu

Latvijā varētu ieviest kontrolētu kūlas dedzināšanu līdz tam brīdim, kad valstī atgriežas gājputni, atzina vides speciālisti.

Vides ministrijas Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste uzskata, ka gadījumā, ja kūlas dedzināšanu nevar novērst, tad labākais risinājums ir atļaut to dedzināt laikā, kad tas nerada draudus ne no ugunsdrošības, ne bioloģiskās daudzveidības apdraudētības viedokļa. “Labāk kūlu nodedzināt marta sākumā, nevis atstāt nenodedzinātu, kam kāds tomēr uguni pielaidīs aprīļa beigās vai maijā, kad jau būs atgriezušies gājputni. Kūlas un niedru agrīnā dedzināšana ir pietiekami efektīvs pļavu apsaimniekošanas veids īslaicīgam periodam. Labi rezultāti tiek panākti, pēc dedzināšanas turpinot pļavas pļaut vai noganīt,” skaidroja Vilkaste.

Biedrības “Zaļā brīvība” valdes priekšsēdētājs Jānis Brizga stāstīja, ka no dabas aizsardzības viedokļa labāk būtu atļaut kontrolētu kūlas dedzināšanu līdz tam brīdim, kamēr Latvijā atgriežas gājputni un sākas ligzdošana.

“Latvijā kūlas dedzināšana vairāk ir sociāla problēma. Cilvēki baidoties no kontroles dienestiem, aizdedzina pagājušā gada zāli un pamet to bez uzraudzības. Manuprāt, ja kūlas dedzināšanu saskaņotu ar Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienestu (VUGD) un paši dedzinātāji to uzraudzītu, valstī varētu izvairīties no dzīvojamo un saimniecības ēku nodedzināšanas, cilvēku sadegšanas. Nelaime tikai tā, ka Latvijā ceļmalas un pļavas ir piemēslotas ar plastmasas maisiņiem, kurus dedzinot, piesārņotu gaisu,” teica Brizga.

Jau ziņots, ka šogad siltās ziemas dēļ, pirmais kūlas dedzināšanas gadījums reģistrēts jau janvāra vidū. VUGD statistika liecina, ka vislielākais kūlas dedzinātāju izraisīto ugunsgrēku skaits 2006.gadā bija reģistrēts aprīlī, bet 2007.gadā – marta otrajā pusē.


Vides Aizsardzības Klubā izraisījās plaša diskusija par šo ierosmi. Publicējam vienu no viedokļiem, kas pausts I.L. vēstulē VAK vēstkopā.

Totalitārisms ir tāda sērga, kas sameklē jebkādu augsni, kur uzmesties, iesakņoties un valdīt pār saviem upuriem. Prasībai nopļaut visu Latvijas zāli ir liela idejiska līdzība ar komunistu laika absurdajām un vājprātīgajām prasībām.

Un ar to vēl viņiem nepietiek. Noteikumi prasa, ka nopļautā zāle ir jāaprok. (Parasti gan nerok, bet sadedzina). Bezjēdzīgs piespiedu darbs. Šādu metodi, lai cilvēkus padarītu trulus un vadāmus, izmantoja koncentrācijas nometnēs, liekot ieslodzītajiem ūdeni no vienas bedres nest un liet otrā bedrē.

Sadistiski centieni padarīt dzīvi par elli. Ar nepierādītiem, diskutējamiem formulējumiem zem vides aizsardzības devīzes.

VAK pamatprincipos ir noteikts, ka ar vidi saprotam dabu un sociālo un garīgo vidi. Tātad – nevis izceļam vienu faktoru, ignorējot citu, bet mēģinam tos sabalansēt. Pievienoties prasībai nopļaut visu Latvijas zāli, būtu pilnīga sociālā faktora ignorēšana.

Ļaudis ar šausmām uztver kārtejos centienus paplašināt uzraudzības regulējošo varu un brūnā, sarkanā un tagad citu, mūsdienīgāku krāsu fašisma jēdzieniem sāk pievienoties jauns jēdziens – zaļais fašisms. Paldies Dievam, pie VAKa šāda izkārtne vēl nav pielīmēta.

Ierēdņi zemes īpašniekus vaino nolaidībā, nevīžībā un slinkumā – īpašībās, kurās tie visvairāk vainojami paši. Jo dēļ kā cita, kā viņu nolaidības, nevīžības un slinkuma dēļ nav izstrādāta un ieviesta vecās zāles drošas sadedzināšanas metodika? Totāla dedzināšanas aizliegšana ir tas pats, kas nekontrolēta uguns pielaišana visam laukam.

Tiem šķiet, ka, lai kādu likumu tie izdotu, visiem būs to klausīt. Nekā nebija. Mūsu pakļautības gadsimti ir devuši mums nevis padevības un likumpaklausības, bet gan dumpinieku garu. Tā ir mūsu priekšrocība un cerība pretstatā mirstošās Eiropas likumpaklausīgajai gaitai uz iznīcību.

Nekā nebija. Nu nevergos latvieši bezjēdzīgā un cilvēka cieņu pazemojošā piespiedu darbā. Ja nu pavisam tiks iedzīti stūrī, tad atstās tos laukus. Kurus par labu naudu nopirks tie, kas, ieveduši viesstrādniekus, tos apstrādās.

Lai nu mani vaino politkorektuma trūkumā, taču uzdošu jautājumu – vai jūs esat gatavi veltīt savu dzīves laiku un enerģiju, lai sagatavotu Latvijas teritorijā augstvērtīgi tīru un izkoptu vidi ķīniešu un āfrikāņu izcelsmes bērnu laimīgai nākotnei?


Jaunais neokoloniālisms – attīstības valstis iepērk milzu zemes platības ārzemēs

02.01.2009. Attīstības valstis, kuras izjūt lauksaimniecībā izmantojamo zemju trūkumu, sākušas masveidā iepirkt šādas zemes ārvalstīs. Pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas vadītāja Žaka Diufa domām, runa ir par jaunu “neokoloniālismu formu”. Īpaši aktīvi lauksaimniecības zemes ārvalstīs iepērk Ķīnas, Dienvidkorejas, Japānas, Saūda Arābijas un Apvienoto Arābu Emirātu kompānijas. Kā precizē Pakistānas lielākais laikraksts angļu valodā “Dawn”, Ķīnas kompānijas pēdējos 9 mēnešos iznomājušas vai ieguvušas īpašumā milzu zemes platības Āfrikā, Centrālāzijā, Dienvidamerikā, Dienvidaustrumu Āzijā un Birmā.

Visas platības tiks izmantotas lauksaimnieciskai darbībai. Paredzēts, ka ilgtermiņa perspektīvā ražas no šīm zemēm nodrošinās ar pārtiku gan Ķīnas iedzīvotājus, gan tiks eksportētas uz citām valstīm. Pat Krievijā Ķīna ir nopirkusi un apguvusi 80,4 tūkstošus hektāru lauksaimniecības zemju darījuma cena ir 21,4 miljoni ASV dolāru).

Indija, kura tāpat kā Ķīna, ir apstiprinājusi speciālu programmu pārtikas problēmas risināšanai, šī gada septembrī iniciēja zemes darījumu ar Birmu, kuras teritorijā lielās platībās tagad tiks auzdzēta pārtika tikai eksportam uz Indiju. Tikmēr vairākas Apvienoto Arābu Emirātu kompānijas jau ir ieguvušas vismaz 16 187 hektārus zemes Pakistānas provincē Beludžistānā par kopējo summu aptuveni 40 miljoni dolāru – visa raža no šīm platībām tiks eksportēta uz Abu Dabi.

Savukārt Saūda Arābija 2009. gada sākumā plāno ar kompānijas “Al Qudra Holding” starpniecību iegūt ap 400 tūkstošus hektāru zemes Austrālijā, Horvātijā, Ēģiptē, Eritrejā, Indijā, Marokā, Pakistānā, Filipīnās, Sudānā, Sīrijā, Taizemē, Ukrainā un Vjetnamā. Pēc arābu avīzes “The National “datiem, kompānija “Al Qudra Agriculture” – “Al Qudra Holding” meitas uzņēmus šajās teritorijās kultivēs kukurūzu, kviešus, rīsus, kā arī audzēs lopus gan Saūda Arābijas vajadzībām, gan produkcijas eksportam galvenokāt uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem.

Pēkšņais pieprasījums pēc lauksaimniecības zemēm ir skaidrojams ar aizvadītā gada pārtikas krīzi, kura radīja satraukumu valstīs, kas importē lielāko daļu patērētās pārtikas. Vienlaikus dažu šajā nozarē gaidāmo darījumu mērogs nevar neizsaukt izbrīnu. TāDienvidkorejas “Daewoo Logistics ved pārrunas ar Madagaskaras valdību par gandrīz pusi šīs valsts lauksaimniecības zemju iegādi, vēstī “The Financial Times”. Kompānija grasās nomāt ap miljonu hektāru kukurūzas audzēšanai. Madagaskaras valdība investīciju iespējas novērtējusi atzinīgi, gan piebilstot, ka pirms lēmuma pieņemšanas gribētu novērtēt projekta ekoloģisko ietekmi. Savukārt Kambodžas valdība ved pārrunas ar dažām Āzijas un Tuvo Austrumu valstu valdībām, cerot saņemt kā minimums 3 miljardus dolāru par koncesijām uz vairākiem miljoniem hektāru zemes.

Kā raksta “Dawn”, eksperti atzīmē, ka “bagātās” attīstības valstu ekonomikas, izvēloties šādu ceļu pārtikas problēmas risināšanai, var sasniegt savu mērķi – ražot pietiekamu pārtikas daudzumu saviem pilsoņiem, bet ilgtermiņa perspektīvā tās riskē nodot savas problēmas ar pārtiku citām valstīm. Tāpat šāda rīcība var radīt ievērojamu spriedzi vietējās kopienās, kuru iedzīvotājiem jaunā neokolonisma dēļ var nākties mainīt ierasto vidi, dzīvesvietas, utt..
http://www.2v.lv/index.php/economics/37-ekonomika/1776-jaunais-neokolonilisms-attstbas-valstis-ieprk-milzu-zemes-platbas-rzems

Advertisements
Published in: on februāris 20, 2008 at 4:14 priekšpusdienā  Comments (3)  
Tags: , , , ,

The URI to TrackBack this entry is: http://nededzini.wordpress.lv/2008/02/20/vides-eksperti-atbalsta-kontroletu-kulas-dedzinasanu/trackback/

RSS feed for comments on this post.

3 komentāriKomentēt

  1. Aizauguši lauki – mūsu lielā bagātība

    Man gribētos pateikties tiem drosmīgajiem cilvēkiem, kuri cenšas pašreiz nodedzināt kūlu, kaut mūsu nesaimnieciskā valdība to ir stingri aizliegusi. Pašreiz zeme vēl nav modusies un visa dzīvā radība ir paslēpusies. Kūla nodeg pa virsu un daļēji. Būtu labi, ja pašreiz nodedzinātu ceļmalas, mežmalas, gar dzelzceļiem un visur, kur ir iespējama nejauša aizdegšanās sausajā laikā, kad uguns ir neprognozējama.

    Padomju laikā drīkstēja kūlu dedzināt līdz aprīlim, tā bija saimnieciska pieeja. Varat man iebilst, ka ir labāk nopļaut. Vasarā visa mūsu zemīte ir apdzīvota ar dažādām radībām. Pļaujmašīna samaļ kamenes, bites, vardes, putnēnus, putnu ligzdas, zaķēnus un, gadās, arī stirnēnus. Esmu redzējusi griezi ar nopļautām kājām. Tas ir liels daudzums nelietderīgi izkūpinātas degvielas, nelietderīgs cilvēka darbs un tehnikas amortizācija.

    Saimnieciskāk būtu ļaut laukos augt krūmiem, jo pieprasījums pēc šķeldas palielinās. 1988. gadā mums pie mājas bija ar alkšņiem apaudzis lauks. Ziemā mēs to nocirtām, pavasarī nedaudz sadiskojām un iesējām zāli. Bija ļoti ražīgas ganības. Pēc četriem gadiem aparām. Alkšņu saknes bija satrūdējušas. Jāsavāc bija daži lielāki celmi. Kartupeļu raža tur mums bija neiedomājami liela, jo zeme bija tīra, atpūtusies. Ar katru gadu lauks palika mazražīgāks. Manuprāt, mūsu aizaugušie lauki ir mūsu lielā bagātība. Kāpēc tie jāpļauj?

    Ārija Beņķe, Latvijas Avīze, 12.03.2008

  2. Es nekad neesmu dedzinajis kuulu un to nedarishu 🙂


Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: